Kā Tu sevi raksturotu vienā teikumā?
Esmu praktiķis un plānotājs ar lieliem sapņiem.
..
Man patīk ik dienas izvirzīt nelielus mērķus un vēlāk atskatīties, vai tas ir izdevies.
Cenšos vienmēr domāt arī par augstākiem mērķiem.
Tas ir lielākais izaicinājums – paturēt prātā lielos mērķus, nenogrimstot ikdienišķajos darbos.
Kādēļ esi izvēlējies būt daļa no IT nozares?
Nevarētu teikt, ka mērķtiecīgi esmu tiecies uz IT nozari, darbs tajā drīzāk ir veiksmīgu sagadīšanos rezultāts.
Veiksmīgu, jo mani ārkārtīgi saista IT nozare – tajā redzams rezultāts, turklāt IT attīstība ir milzīga daļa no cilvēces progresa, padarot mūsu ikdienu efektīvāku un labāku.
Ar kādu dzīvnieku tu salīdzinātu IT nozari?
Ar termītiem. Visi kopā tie būvē kopīgu māju un spēj uzbūvēt iespaidīgas struktūras. Jā, katrs dara pa drusciņai, bet kopumā veidojas kas tiešām nozīmīgs.
Pirms pievienošanās VISMA komandai tu, Edgar, 8 gadus strādāji uzņēmuma “Apple” birojā Kalifornijā, ASV un galvenajā Eiropas birojā Korkā, Īrijā.
Kā Tu nonāci “Apple”?
Tas bija gads, kad nupat bija iznācis iPhone un pārdošana burtiski “uzsprāga” – uzņēmumam bija svarīgi ātri atrast pietiekami daudz kompetentu cilvēku, kas spētu tikt galā ar klientu apkalpošanu.
Biju ciemos pie māsas Īrijā, kad ieraudzīju vakanci “Apple” zvanu centrā ar vāciski runājošām zemēm.
Nolēmu – kāpēc nepamēģināt? Pēc divām intervijām sāku strādāt.
Šo gadu laikā esmu strādājis vairākos amatos, bet pēdējos 4 gadus vadīju programmas un projektus dažādos pasaules reģionos, lai attīstītu “Apple” atbalstu gan tehnikas remonta, gan klientu konsultāciju jomā.
Kas šajā laikā bija grūtākais un kas – labākais?
Sākotnēji grūtākais bija pierast pie citas sabiedrības, valodas un darba stila. Pēc tam – apziņa, ka visaugstāk tiek nostādīta klientu apmierinātība, nevis uzņēmuma procesi un vērtības.
“Apple” bija apkopots milzīgs smadzeņu potenciāls, un ātri sapratu, ka nekad nevarēšu iemācīties to, ko zina kolēģi – katrs savā ļoti šaurā nozarē.
Labākais šajā laikā bija atvērtība pret citādo un izpratne par to, ka ir jādomā par mērķi un jābūt elastīgam tā sasniegšanā.
“Apple” vienmēr bija izteikta sajūta, ka mēs esam īpaši un varam sasniegt jebko. Piemēram, vadība pasaka – mums ir noteikts mērķis. Sākotnēji domā, ka to nav iespējams izdarīt, bet ar laiku tu sevī to “uzsūc” un redzi, ka tas tiešām izdosies.
Kādēļ nolēmi atgriezties Latvijā?
Pirmkārt, atgriezos, jo gribu ne tikai strādāt sev un savai karjerai, bet arī just, ka varu palīdzēt sabiedrībai, kuras daļa esmu. Tur es to tik ļoti neizjutu.
Man ir svarīgi justies piederīgam ne tikai tehnoloģiju lielajai pasaulei, bet arī sabiedrībai.
Kā Tu nonāci pie lēmuma pievienoties tieši VISMA?
Pētīju visu iespējamo, ko par uzņēmumu varēju atrast internetā. Tas, kas visvairāk “aizķērās”, bija VISMA identitāte un intervija ar uzņēmuma vadītāju Antru (pieejama: https://www.visma.lv/blogs/a-ko-protams-ka-varu-par-darbu-operu-un-nilzirgiem-zambezi-upe-stasta-antra-zalite/). Sapratu, ka uz daudzām lietām mums ir līdzīgs skatījums.
..
Piemēram, ļoti saskanēja lielā mērķa redzējums – spēja paraudzīties, uz kurieni vispār virzās sabiedrība 10-15 gadus tālā nākotnē. Vēlme domāt mazliet tālāk, nevis tikai no projekta līdz projektam.
Esot uzņēmumā jau kādu laiku, kāds ir šī brīža iespaids par VISMA?
VISMA kā uzņēmumu grupa pārliecinoši virzās uz to, lai kļūtu par īstu 21. gadsimta IT uzņēmumu. Tas attiecas uz mūsu produktiem, atbalstu, tehnoloģijām, arī vadību.
..
Ikdienā jūtu, ka uzņēmums plašākā nozīmē domā par to, kāda ir mūsu loma jaunajā pasaulē un kā klientiem un pasaulei kopumā sniegt pēc iespējas lielāku pievienoto vērtību. Šis ir viens no spēcīgākajiem iemesliem, kādēļ pievienošanās VISMA saimei bija ļoti pareizs lēmums.
Par īstu 21. gadsimta IT uzņēmumu uzskatu tādu, kurš ir:
> Atvērts jaunām idejām un iniciatīvām, nebaidās riskēt un mainīties;
> Bez liekiem hierarhijas vai procesu radītiem šķēršļiem;
> Elastīgi organizē darbu, par galveno uzskatot rezultātu;
> Ieklausās klientā un saprot tā vēlmes.
Savukārt domājot par uzņēmuma vērtībām, es redzu, ka šobrīd Latvijā mēs esam pārmaiņu posmā. No lielas, veiksmīgas, bet smagnējas organizācijas mēs pārtopam elastīgā, ātrā un ar unikāliem talantiem apveltītā komandā.
Ko Tu novērtē kolēģos un ko vēlētos mainīt vai iemācīt?
Atgriezies Latvijā vispirms ārkārtīgi novērtēju cilvēciskos un personiskos kontaktus. “Apple” tās bija paviršas attiecības, turpretī šeit jūtu, ka cilvēkus patiešām interesē, kā man klājas.
Kolēģos jūtams spēcīgs komandas gars un vēlme palīdzēt. Krīzes situācijās viņi vienmēr būs gatavi stāvēt un krist par komandas biedriem.
Ko vēlos raisīt? Pirmkārt, ticību savām spējām un apziņu, ka mēs varam jebko. Ja visi kopā tā domāsim, mērķim būs pavisam cita virzība un spēks. Otrkārt, nekautrēšanos vajadzības gadījumā jautāt klientiem vai kolēģiem.
Kopumā augstu vērtēju brīvo komunikāciju un neformālo vidi.
Kādas ir sajūtas par saviem uzdevumiem un darbu?
Darbs ir mana iespēja ātri mobilizēties un ieviest jauninājumus, kā arī strādāt un mācīties no ļoti zinošiem kolēģiem. Papildus tam iepriecina klientu labās atsauksmes par mūsu darbu.
Vēlos veicināt katra darbinieka iniciatīvu un drosmi paust savu viedokli, transformēt organizāciju tā, lai tā atbilstu jaunā informācijas laikmeta principiem, kā arī uzturēt gatavību mainīties un pielāgoties.
Es esmu izteikts komandas spēlētājs. Uzskatu, ka nav iespējams iemācīties visu, ko tava komanda māk, drīzāk ir jāizmanto tas, ka mēs visi esam galvenie spēlētāji vienā spēlē.
Kādi ir tavi izaicinājumi, šeit strādājot?
Lielākais izaicinājums ir salāgot savu pieredzi un skatījumu ar VISMA uzņēmuma kultūru, pagātnes mantojumu un IT vidi Latvijā. Kā atšķirt tās lietas, kuras es spēju un drīkstu mainīt, no tām, kas ir jāsaglabā? Un kā ar tiem aspektiem, kuru izmainīšanai nepieciešama plašākas sabiedrības iesaistīšanās? Domāju, ka nekad nepārstāšu meklēt atbildes uz šiem jautājumiem.
Bet kopumā katra nedēļa nes mazus izaicinājumus, tādēļ vienmēr turu prātu atvērtu un esmu gatavs uzdot daudz jautājumu. Pirms lēmumu pieņemšanas ir svarīgi ieklausīties kolēģu viedoklī.
Sarunas sākumā minēji, ka tev ir svarīgi, lai būtu gan mazie, gan lielie mērķi. Kāds, atgriežoties Latvijā, ir tavs Lielais mērķis?
Lielais mērķis ir veicināt atvērtību un sapratni, ka dzīvojam lieliskā vietā, graujot provinciālo uzskatu, ka visur citur ir labāk nekā šeit.
Tas attiecas arī uz to, kā strādājam un dzīvojam,- izpratni, ka tam ir jābūt jēgpilni.
Nevajag kaut ko darīt tikai tāpēc, ka, tā vienmēr ir darīts. Jādomā līdzi.
Ja ar savu tagadnes pieredzi tu nonāktu pagātnē, kādu padomu sev dotu?
Sarežģīts jautājums… Cenšos iztēloties sevi 18 gadu vecumā. Kā es toreiz domāju?
Droši vien galvenais būtu: nebaidies no pārmaiņām un izaicinājumiem! Nebaidies nonākt vidē, kura šķiet pārāk izaicinoša!
Es biju pārāk uzmanīgs un virzījos uz priekšu prātīgiem solīšiem. Arī attīstība bija lineāra.
Tagad pa īstam saprotu, ka cilvēki ir pietiekami elastīgi un spēcīgi.
Tikai tāpēc vispār esam izdzīvojuši kā suga, jo spējam pielāgoties un iejusties vidē, kas šķiet nedraudzīga.
Kas tev pašam bija tas punkts, kurā saprati, ka vajag mesties iekšā un nebaidīties no nezināmā?
Es domāju, ka tā bija pārvākšanās uz Īriju un darbs “Apple”. Pilnīgi viss bija jauns – gan sfēra, gan ikdienas valoda.
Manā dzīvē tas līdz šim ir bijis radikālākais solis. Otrs – pārvākšanās atpakaļ uz Latviju (smejas).
Vai ir sajūta, ka tavs “iekšā mešanās” laiks ārzemēs ir pagājis un ir īstais brīdis būt šeit?
Māju ziņā – noteikti. Bet noteikti nav zudis arī gars meklēt jaunas sajūtas un iepazīt vietas, kurās neesmu bijis. Esmu atvērts.
Turklāt joprojām neesmu ticis pāri tam sajūtu pārsātinājumam, kas bija pēdējos divos gados pirms atgriezos Latvijā. Jā, man bija pārāk daudz sajūtu. Šobrīd izbaudu nekur nebraukšanu.
Esam daudz un dikti izrunājuši tavas attiecības ar darbu. Pastāsti par saviem vaļaspriekiem!
Viens no vaļaspriekiem, kas nu jau ir kļuvis par dzīvesveidu, ir skriešana. Pēc atgriešanās Latvijā mērķtiecīgi iesaistījos to paziņu lokā, kuri skrien. Daru to katru dienu, jo skriešana gan palīdz atbrīvoties no stresa, gan ļauj sakārtot domas.
Man ļoti patīk lasīt grāmatas un spēlēt klavieres (Edgars ir mācījies mūzikas skolā, pamatinstruments gan bija fagots). Pirms trim gadiem nopirku klavieres, lai atjaunotu savas prasmes. Pārsvarā spēlēju klasisko mūziku. Piemēram, pirms pāris gadiem radio skanēja Mocarta 11. sonāte – nolēmu, ka vēlos to iemācīties. Nu jau divarpus gadus mēģinu “izurbties” cauri. Šobrīd esmu ticis līdz Turku maršam.
Vēl viens sirdij tuvs hobijs ir ceļošana – ja man būtu brīvas vairāk nekā divas dienas, noteikti plānotu, kur aizbraukt.
Kad vien ir laiks, labprāt izraujos no vides, kurās atrodos ikdienā.
Starp citu, es nekad neesmu bijis Āzijā, nav gadījies. Noteikti vēlētos pabūt Japānā – patīk viņu kārtības izjūta. Viņiem ir ļoti maz lietu, bet sasnieguši ārkārtīgi daudz.
Runā, ka pēc cilvēka grāmatu plaukta var daudz ko par viņu pastāstīt. Padalies ar savējo!
…
Grāmatas pārsvarā lasu Kindle, nevis pērku un turu tās grāmatplauktos. Šobrīd lasu daiļliteratūru – īpaši latviešu. Joprojām izbaudu, ka esmu atpakaļ Latvijā.
Iepriekš lasīju pasaules literatūru. Ļoti patīk zinātniskā fantastika – tā sniedz iespēju domāt citās kategorijās nevis tikai par to, ko darīsim šobrīd. Vēl man ļoti patīk Ēriha Marijas Remarka darbi. Viņa skatījums uz dzīvi ir mazliet drūms, bet to caurvij humora izjūta. Ne mazāk svarīgi tas, ka viņš pūlas būt objektīvs. Viņa grāmatās attēlotie varoņi cenšas tikt pāri aizspriedumiem.
Pastāstīji par grāmatām, kuras tevi iedvesmo. Tomēr teju katram reiz dzīvē ir bijusi sajūta, ka varētu uzrakstīt grāmatu. Par ko būtu tavējā?
Gribētu uzrakstīt par to, kā mana dzīve ir veidojusies, un pie kādām atziņām esmu nonācis. Varbūt kādam citam tas varētu palīdzēt. Ja tā, es ļoti priecātos.
Viena no atziņām, kuru iekļautu – viss kas notiek, notiek uz labu.
Tas ir mans vadmotīvs. Vienā brīdī sāc apzināties un saproti, ka tas, kas šodien liekas slikti, rezultātā novedīs pie kā laba. Tikai mazliet jāpaciešas.
Iztēlojies, ka Tev šobrīd būtu iespējams pateikt ko tādu, ko sadzirdēs VISI cilvēki pasaulē. Kas tas būtu?
Tas ir kaut kas liels. Pat ja sēžam tikai šeit un sarunājamies, man tas šķiet nozīmīgi un ir kārtīgi jāpārdomā.
(Pārdomu brīdis)
Teiktu šādi: “Jūs visi mīlat, ciešat, jūtat un dalāt vienu planētu. Paturiet to prātā savā ikdienā. Nedariet dabai un citam to, ko jūs negribat just vai nodarīt savai mājvietai. Jūs kopā varat vairāk, nekā atsevišķi.”